Lindas stāsts!
Kārtējā vizītē ārste mani nosūta uz glikozes slodzes testu, izstāstot, kā tas jāveic (2h pavadot pie viņiem, ļoti forši, ka bija opcija to darīt klīnikā, jo varēju arī paralēli tam strādāt. Nevis sēdēt, piemēram, Gulbja lab l). Pirmo reizi dzirdu par tādu, bet drošības pēc labāk esot uztaisīt, noteikti viss būs labi. Atnāk rezultāti, skatos, ka pēc stundas uzrāda minimāli par augstu to rādītāju (ja vajadzēja būt zem 10, tad man bija 10,2).
Man uzreiz uz pieres zīmogs “gestācijas diabēts”. Protams, līdz vizītei lasu info internetā, tur briesmu lietas - par lieliem bērniem ar sekām dzemdībās, priekšlaicīgu dzemdību risks, preeklamsijas risks u.c. Nevaru sagaidīt vizīti. Ārste saka, ka jāiet pie endokrinologa un tur jāizstrādā uztura plāns, lai kontrolētu glikozi. Uz vietas klīnikā ir endokrinoloģe, sarunājam, ka ātri paņems mani uz vizīti.
Informācijas ļoti daudz, ko ēst, ko neēst, vajag daudz kustēties. Vislabāk ēst saliktos ogļhidrātus, dārzeņus, ar augļiem jāuzmanās, par saldumiem vispār aizmirsti! Man tie ogļhidrāti bija sadalīti 13 devās uz vienu diennakti, kur viena deva bija 12g un max vienā ēdienreizē varēju apēst 3 devas (t.i. 36g). Tātad, ja es brokastīs apēdu vienu biezpiena sieriņu ar 29g ogļhidrātu, tad es vairāk ēst teorētiski nevarēju. Baigā rēķināšana visu laiku. Bet ja man sanāca nogrēkoties, tad gāju staigāties, jo kustības palīdz organismam pārstādāt to glikozi.
Un pa virsu visam vēl iedod tādu aparātu, ar kuru dur pirkstā un mēra glikozes līmeni asinīs. Pēc katras ēdienreizes tas ir jādara pēc stundas un pēc divām, lai redzētu vai glikoze ir normā un jāpiefiksē rādījumi diabēta kotroles dienasgrāmatā un tad katrā vizītē ar ārsti gājām cauri. Un manā gadījumā viss bija labi, jo ir tādas grūtnieces, kas to glikozi nevar nokotrolēt un tad ir jālieto insulīns. i Par cik man labi gāja, tad varēju nedurt pirkstā 6 reizes dienā, pietika ar 4 reizēm. Vienā no usg pirms glikozes slodzes testa man teica, ka bērniņš būs lielāks. Bet, kontrolējot glikozi, kārtējā usg man teica, ka viss esot normās.
Glikoze ir jākontrolē, jo tā spēj šķērsot placentu, bet insulīns nē, kā rezultātā mazulis saņem daudz glikozi un aug liels. Bieži ja mazulis ir izaudzis pārāk liels, tad mēdz ierosināt dzemdības pirms laika, bet tas nebija manā gadījumā. Mans termiņš bija 12.jūlijs. Dienu pirms ir vizīte pie ārstes, saka “ko tur daudz, rakstu nosūtījumu uz ierosināšanu uz rītdienu”. Es drusku pārsteigta, bet nu ok. Plāns, par cik gestācijas diabēts, dzemdēt Stradiņos dēļ komplikāciju riska. Uzzinu, ka nodaļa ir pilna un saku vīram, ka nebraukšu dzemdēt tur, jo plus vēl visi covid ierobežojumi un gribu ģimenes palātu. Aizbraucam uz Jūrmalas slimnīcu parunāties. Man saka, ka šitas gestācijas diabēts jau nav gestācijas diabēts un man dzemdības nestimulēs, lai braucu pēc nedēļas, ja vēl nebūs sākušās dzemdības pašas. Sākas stress, jo gestācijas diabēta gadījumā max ko var pārstaigāt ir 6 dienas. Nesaprotu, kapēc negrib mani uzņemt. Pēc divām dienām atkal aizbraucam, uzliek toņus, nevar normāli nolasīt, jo dikti aktīvs bērns. Prasa vai man nav grūti. Saku, ka ir. Tad nu man saka brauc rīt no rīta, stimulēsim.Tā nu dēliņš piedzima 15.jūlijā 3,790 kg smags. Nebija nemaz tik liels, ļoti normālā svarā!
Bonusā, protams, visam pa virsu tas, ka nākotnē jāuzmanās no 2 tipa diabēta!
Bet uzreiz pēc dzemdībām es ēdu kūciņas!